Lieliski saprotu – ne man vienīgajai pēdējā laika daudzie izteikumi par un ap krīzi burtiski traucē dzīvot. Un situāciju neuzlabo asā vārda “krīze” aizvietošana ar nedaudz pieglaimīgāko “dižķibeli”. Protams, ir jau arī pamats – ķibele patiešām diža, un no kura gala sākt tās dižuma mazināšanu, nav ne mazākās nojausmas.

Bet, kā jau solīju, ne par krīzi. Tā nomoka prātu un ķermeni, un pēc vienas dienas, ko esi pavadījis starp ziņu virsrakstiem un garāmgājēju nodurtajiem skatieniem, tu pats jūties tāds melns, maziņš un nevienam nevajadzīgs.

Kā saukti šai laikā patrāpījušies Jāņi. Cilvēkam vajag svētkus. Pat šādos laikos – nē, precīzāk sakot, jo īpaši šādos laikos ir svarīgi paildzināt prieku! Ja Venēcijas tirgoņi un tūrisma veicinātāji būtu reālisti, iespējams, par šo grezno pagātnes liecinieku ikdienā priecātos vien baloži – jo ir taču acīm redzams, ka pilsēta grimst aizvien dziļāk dūņās. Tad kāpēc censties sevi mānīt?

Ar cilvēka skaistumu ir līdzīgi. Cilvēkam patīk justies labi, izskatīties labi un skaisti, lai vai kādi skeleti sagaida mājās, drēbju skapī. Varbūt kāds to sauks par sevis mānīšanu, man labpatīkas teikt, ka, esot un jūtoties skaisti, mēs ar savu prieku un enerģiju kompensējam ikdienas rūpes un raizes. Nav svarīgākas lietas par šo. Varbūt tāpēc es šovakar neskatīšos ziņas, bet tā vietā iešu vannā, ierīvēšos ar MADARAS mētras dušas ziepēm, aizvēršu acis un būšu savā “happy place”, kā teica Fēbe “Draugos”.

Bet patiesību sakot, šajām pārdomām par iemeslu ir, lūk, šis te:

Noskatoties šo video, protams, gribas vaicāt par to “dižķibeli”, jo šeit nu nekas par to neliecina. Tomēr nedomāju, ka cilvēki ir norāvušies no striķa un tagad izbauda “dzīres mēra laikos”. Cilvēkam vajag svētkus. Vajag iemeslu būt priecīgam. Tieši šobrīd vajag noticēt, ka var būt arī labi. Un MADARA ir vienkārši malači, jo tieši laikā, kad apkārt valda mīnus zīme, tā spējusi sniegt cilvēkam kaut ko skaistu, kaut ko sirdij, kaut ko, kas paceltu pāri tam, ko es šajā rakstā vārdā nesaucu. Nav nemaz tik daudz vietējo ražotāju, kam ir izdevies, taču ikviens piemērs apliecina to, ka mēs varam, ka mums ir spēks un zināšanas, un ka spējam radīt labas, interesantas, noderīgas lietas. Galvenokārt tāpēc, ka Latvijai vēl ir labi, interesanti un noderīgi cilvēki – gan šaipus, gan taipus veikala plauktiem.

Piedodiet, ja brīžiem par jūsmīgu. Tomēr viss, uz ko vēršu domu – kad jūtamies skaisti, labi un novērtēti, kad nefokusējamies uz slikto un nepriecājamies par citu neveiksmēm, un nenopeļam veiksmes – tad arī iedvesmojam citus. Un ja vēl citi cilvēki vai uzņēmumi radīs sevī spēku, attīstīsies, sāks ražot gan vietējā tirgū, gan ārzemēs nepieciešamus un iecienītus produktus un veidos spēcīgus zīmolus, kas nevis pārdod, bet uzrunā, iedvesmo un rada tevī īpašu sajūtu – tad mēs varēsim un būsim spējīgi uz visu.

Cilvēks visu dzīvi iet un meklē laimi. Katram ir sav laime, kas jāmeklē. Vienma tā ir karjerā, vienma mašīnā vienam partnerī, manējā ir manā istabā. Ir tādas dienas, kad pamosties un jūties laimīgs. Laimes sajūtai nav nekāda īpaša cēļoņa, vienkārši tāda ir. Man tāda ir šodien, paskatījos no rīt savs meiteiņas smaidīgajā sejā, vīrs iedeva rīta buču un sajutu kā laimes sajūta nolaižās manā istabā un  piepildija to. Tagad neeju ārā, bet baudu .

Man jau šķiet, ka var, jo tas pat ir jautri. Kas var būt labāks garstāvokļa uzlabotājs par garāmgājēju, jauku vīrišķā dzimuma pārstāvi, kurš uzmaida. Nekas vairs nešķiet  tik slikts, ne boss, kurš uzkliedzis, ne laika apstākļi. Jauki ir arī tad, ja sieviešu kolektīvā reizi mēnesi kurjers-  izskatīgais kurjers-  piegādā tieši Tev ofisam nepieciešmās kancelejas preces un lūdz Tavu parakstu . Un visas kolēģes ir baltas no skaudības, ka tu vari ar viņu parunāt. Tas taču ir jauki, jūties kā vel joprojām iekārojama un skaista sieviete. Un ja par šādm epizodēm var ar vīru kopīgi pasmieties, tad vispār ir super! Un es nesaku ka vīrām nav jāizaka koplimenti, bet to ka forši, ka uzmanību pievērš arī sveši vīrieši.  

       Kas cits ir ja precēta sieviete vīra klātbūtnē ēd manderīnus no cita vīrieša rokām … tas ir jau vairs nav nevainīgs flirts.

Filma jautra, priekš vienkāršas vakara izklaides. Nekādas dziļas pārdomas, nekādu sarežģitu filosofisku pārdomu. Filmas sižētā izpēlētās attiecības, bija jautri salīdzināt ar reālo pasauli, kur cilvēkiem vel joprojām šķiet, ka  trīsitūr veidīgās attiecības var pastāvēt un būt  ilgas  un visi tajās iesaitītie jūtas labi un piepildīti. Bet filmas beigas jau arī pasaka, ka tas viss  ir fantāzijas. Lai kā cilvēks necīnītos pret un nesauktu monogāmiju, tā tomēr ir lietas , kas strādā visilgāk. Var jau teikt, ka šāds uzskats ir vecmodīgs, ka tā ir otra cilvēka ierobežošana , tomēr mīlošas un godīgas savatrpējās attiecības ar diviem partneriem nav … nav iepējamas ilgstoši. 

 Filmai dodu no 5ciem trīs  

Pirms gada sāku rakstīt blogu un pēc  kāda laika pārtraucu, jo secināju, ka reizēm lietas, kuras gribas uzrakstīt ir pārāk personīgas, jo pārsvarā , jau mana bloga lasītāji bija man  zināmi cilvēki. Tagad visi mani ir norakstījuši par pārāk slinku bloga rakstītāju un nevienam nav ne jausmas, ka rakstu un tā jau ir pavisma cita lieta.

Protams neko nesolu , var jau būt ka mana apņemšānās rakstīt blogu būs uz īsu laiku.

Daudz vairāk kā izpaust sašutumu par notikumie Tibetā es diemžēl nevaru palīdzēt. Bet aicinu arī Jūs par to padomāt http://youtube.com/watch?v=rA2U8cIjNws un parakstīties http://www.avaaz.org/en/tibet_end_the_violence/98.php/?cl_tf_sign=1 

Patāstiet lūdzu kāpēc pieauguši cilvēki reizēm nemazgājs un  staigāt smirdīgi.

Mēs kaut kad runājām, ka nezinam nevienu ļaunu cilvēku. Ar ļaunu es domāju, tādu , kurš varētu no sirds vēlēties kādam izdarīt ļaunu. Par šadiem cilvēkiem es vienmēr esmu uzkatījusi tos, kas var spīdiznāt cilvēkus un izdomā kā to darīt. Cilvēku ķurš uz otra ciešanām var skatīties un nesajukt prātā.

Tagad man šķiet, ka es esmu satikusi  tādu cilvēku un tas izraisia lielas bailes. No malas par to nekas neliecina, bet novērojot cilvēka uzvedību dien dienā un ilgāku laiku, esmu sapratusi, ka otram darīt pāri un viņu pazemot šim cilvēkam rada pilnvērtības sajūtu. Cilvēks izmanto savu varu un iedveš par sevi mazākam cilvēkam (vecumu, es domāju) bailes un liek viņa darīt to, ko pats dara ar lielu piespiešanos.

  Es piekrītu, ka katram ciilvēkam skatiens uz dzīvi ir krietni savādāks un katra situācija dzīvē var izvērsties dažādi, bet ir tādas pamatvērtības ko mēs ievērojam. Kaut vai sen “Zināmais es nedaru citam , to ko pats negribētu izjust.” Protams, tā var būt arī dogma, bet tomēr ir tādas vērtības, kas pastāv pāri visma un kas cilvēku padar par cilvēcisku.

Šis minētais cilvēks protams darbojas tadēmā, jo citādāk viņam būtu grūti pastāvēt un uz  cilvēciskām vērtībām šis vcilvēks skatās ļoti īpatnēji.

Sajutos atkal kā īsts students ar vakara baļukiem un skriešanu uz pēdējo autobusu , lai mājās nav jāiet ar kājām. 

Vakars sākās ar brīnišķīgu pārstiegumu solistu no grupas “Oceanfall”. Manuprāt viņa vārds ir Kārlis Kazāks.

Jāpiekrīt Goran Goram, kurš koncerta laikā tieca, ka klausoties “Ocenafall” pirmo plati ”Upe bez tiltiem” gribējās teikt ,cik labi, ka arī Latvijā kaut, kas tiks skaists notiek. Nu re , un šis mūziķi nebija vairākus gadus koncertējsi tā kā vakara bija diezgan nozīmīgs vakars šī mūziķa dzīvē, ko varēja arī just.

Protams , ka Man pašai  šīs grupas daiļardi patīk klausīties vienai vai ļoti mazā kompānijā, jo skaņdarbi   saitās ar ļoti personīgām un intīmām sajūtām par mīlestību un mājām.

Martin Confused nebija ne redzēts ne dzirdēts, bet puiša  smaids un dziesmu saturs “paķēra” diezgan ātri. Ļoti maiga un jauka mūzika , kura dod iedvesmu( vismaz man ) . pat galvenias ka teksti patiešām ir sakarīgi un tam vismaz ir jēga.

Gorans – visma iepriekš minētajam nāk klāt atraktivitāte un daži pipari. Gorans jau bija redzēt un dzirdēts, bet pie šīs programmas bija pietrādāts un atraktivitātes doza man tik iedota.

Cepuri nost Goranam, ka viņš nes saulītē arī citus , jo nejau vienas viņam izdodas tik vieksmīgi iztiekt mūzikā savas izjūtas.:)

Vakar nolēgumā nodomāju, ka biežāk jāpavada laiks jaukas mūzikas pavadībā un ārpus mājas !!!

Vakar nācās ar Noru glābt suni -Chau -chau. Riktīgs lācītis, bet apstulbis gan vinsh bija. Gāja kādas 3 reizes pāri ielas braucamajai dalai un par mashiinaam nemaz neuztraucaas. Tā nu mēs ar vinu aprunaajaamies un aizevdaam uz  patversmi. Kur secinaajaam, ka sunukam ir divi gadi un, ka vina saimnieks ir totaali vinu aizmirsis. Nabagam acis bija riktiigi aizpuuzhnojushas. Rezultaata ir taa vai nu saimnieks uzrodas, par ko ir shaubas, vai nu vinam tiek mekleets cits saimnieks. Tā kā ja kāds grib mīļu, mazliet jocīgu lāčuku mājās brauciet pakal vinam uz patversmi UN riktīgs FU tam cilvēkam, kursh to suni pameta. Pilnīga bezadbildība.